MI lietošana aug, bet spriestspēja atpaliek: IBM atklāj bīstamu plaisu

IBM Institute for Business Value 2026. gada 21. septembrī publiskoja globāla pētījuma rezultātus: 71 % aptaujāto personāla vadītāju spēju uzraudzīt, pārbaudīt un vajadzības gadījumā noraidīt MI rezultātu uzskata par īpaši svarīgu, bet tikai 29 % darbinieku augstu vērtē spriestspēju; 60 % darbinieku bažījas par savu prasmju vājināšanos. Šīs atbildes rāda risku darba organizācijā, taču nepierāda, ka MI lietošana jau būtu izraisījusi izmērītu kritiskās domāšanas spēju kritumu.

Kā izklāsta Campus Technology apskats, IBM kopā ar Oxford Economics no 2026. gada aprīļa līdz jūnijam aptaujāja 1500 personāla un darbaspēka stratēģijas vadītāju un 8800 pilna laika darbinieku; 52 % darbinieku sacīja, ka MI pēdējā gada laikā mainījis viņiem uzticētos uzdevumus, bet tikai 26 % organizāciju skaidri nodala cilvēka vadītu, MI atbalstītu un MI izpildītu darbu. Tieši spēju uzraudzīt, pārbaudīt vai noraidīt MI rezultātu par prioritāti nosauca 71 % vadītāju un 38 % darbinieku. Tātad ievadā minētie 29 % mēra attieksmi pret spriestspēju, nevis atbildi uz to pašu jautājumu, ko vadītājiem uzdeva par MI rezultātu pārbaudi.

Plaisa parādās brīdī, kad MI atbilde kļūst par lēmumu

Abu grupu atbildes liecina par atšķirīgu priekšstatu, cik svarīga ir cilvēka loma pēc MI sagatavota rezultāta saņemšanas. Vadītājs var sagaidīt, ka darbinieks rezultātu izvērtēs, savukārt darbinieka ikdienas uzdevums var būt formulēts kā ātra atbildes sagatavošana un nodošana tālāk. Ja darbā nav paredzēts laiks pārbaudei un nav skaidrs, kurš drīkst rezultātu apturēt, prasība izmantot spriestspēju paliek neskaidra.

Pārbaudīt MI rezultātu nenozīmē tikai izlabot valodu vai noformējumu. Cilvēkam jāspēj pamanīt nepamatotu pieņēmumu, salīdzināt būtisku apgalvojumu ar sākotnējo informāciju un izlemt, vai secinājums der konkrētajam lēmumam. Piemēram, MI sagatavots kopsavilkums var būt labi uzrakstīts, tomēr izlaist nosacījumu, no kura atkarīga lēmuma pieņemšana. Tad vajadzīga iespēja secinājumu noraidīt, nevis vienkārši padarīt tekstu gludāku.

Jaunu prasmju apguve neaptur esošo prasmju eroziju

IBM pētījuma sadaļā par prasmēm norādīts, ka 80 % aptaujāto organizāciju ir pārkvalifikācijas plāns darbam ar tehnoloģijām; tajā Bennett Coleman & Co. Ltd. personāla vadītājs Dr. Amit Das brīdina par “quietly hollowing out the developmental infrastructure”. Viņa minētais risks rodas tad, ja cilvēki iegūst ātrāku rezultātu, bet arvien retāk paši veic domāšanas darbu, kas vēlāk vajadzīgs šā rezultāta izvērtēšanai.

Prasmju trūkums un erozija ir dažādas problēmas. Pirmajā gadījumā darbiniekam jāapgūst jauns rīks vai darba paņēmiens; otrajā agrāk izmantota spēja var vājināties, jo ikdienā tā tiek vingrināta retāk. Kurss par MI lietošanu var palīdzēt apgūt rīku, bet pats par sevi nedod iespēju patstāvīgi formulēt problēmu, izvērtēt pierādījumus un pamatot lēmumu. Tāpēc darba sadalījumā jāparedz arī uzdevumi, kuros cilvēks šīs spējas turpina izmantot.

Aptaujā darbinieki aprakstīja savas bažas un pieredzi, nevis kārtoja spriestspējas pārbaudi pirms un pēc MI ieviešanas. Tas ļauj runāt par uztvertu prasmju eroziju un iespējamu mehānismu, bet ne par pierādītu spēju zuduma apmēru. Konkrētā darbavietā būtiskākais ir tas, vai cilvēki vēl spēj patstāvīgi atpazīt kļūdainu secinājumu, kad MI piedāvā pārliecinoši noformētu atbildi.

Pārbaudes pienākumam vajadzīgas arī lēmuma tiesības

Darba plūsmā jānošķir MI sagatavots priekšlikums no cilvēka apstiprināta rezultāta. Kāds var pārbaudīt faktus, cits izvērtēt sekas un vēl cits pieņemt galīgo lēmumu. Ja šīs lomas nav nosauktas, kļūdas atklāšana var kļūt par pēdējā darbinieka pienākumu, lai gan viņam nav bijusi piekļuve sākotnējai informācijai vai pilnvara apturēt rezultāta izmantošanu.

Pārbaudes apjomam jāatbilst lēmuma sekām. Iekšējas idejas uzmetumam var pietikt ar vieglu izvērtēšanu, savukārt rezultātam, kas ietekmē klientu vai darbinieku, vajadzīgi skaidri pārbaudes kritēriji un atbildīgais lēmuma pieņēmējs. Šāds sadalījums arī palīdz saprast, kad neskaidrs apgalvojums jālabo, kad rezultāts jānoraida un kad jautājums jānodod cilvēkam ar citām zināšanām vai pilnvarām.

Vispārīga norāde „pārbaudīt MI” neatrisina jautājumu, kurš nes atbildību par kļūdu. Ja darbiniekam uzdots pamanīt nepareizu rezultātu, viņam vajadzīgs gan pārbaudei nepieciešamais materiāls, gan tiesības iebilst arī tad, ja tas palēnina darbu. Vadītājam savukārt jānosaka, kurš pieņem lēmumu pēc iebilduma un kur paliek tā pamatojums. Citādi pārbaude ir papildu darbs bez skaidras vietas procesā.

Kontroljautājumi Latvijas darba plūsmai

Globālās aptaujas atbildes nevar pārvērst Latvijas darbinieku vai uzņēmumu rādītājos. Latvijas darba vietai tās tomēr izgaismo konkrētu jautājumu: vai MI rezultāta ceļā līdz lēmumam cilvēka pienākumi un pilnvaras ir savstarpēji saskaņoti? To var noskaidrot, izsekojot jau izmantotai darba plūsmai un atbildot uz šiem jautājumiem:

1. Kuru uzdevuma daļu veic MI, un kuru secinājumu cilvēkam jāizdara pašam?
2. Kurš pārbauda būtiskos apgalvojumus, un vai viņam ir pieejama sākotnējā informācija?
3. Pēc kādiem kritērijiem rezultātu labo, noraida vai nodod citam vērtētājam?
4. Vai pārbaudītājs drīkst apturēt rezultāta izmantošanu, ja atklāj kļūdu vai trūkstošu pamatojumu?
5. Kurš pieņem galīgo lēmumu un kur tiek fiksēts tā pamatojums?
6. Kurā darba daļā darbinieks turpina patstāvīgi formulēt problēmu un izvērtēt pierādījumus?

Atbildēm jāapraksta faktiskā darba kārtība, nevis tikai iecerētais noteikums. Ja pārbaudītājs un galīgā lēmuma pieņēmējs katrs pieņem, ka atbild otrs, kļūda var nonākt pie klienta vai ietekmēt darbinieku, pirms kāds to ir izvērtējis. Savukārt skaidras noraidīšanas tiesības ļauj cilvēkam izmantot tieši to spriestspēju, kuru darba devējs sagaida no MI atbalstīta darba.